Prostatas dziedzera patoloģiju, kas attīstās tajā esošo iekaisuma procesu rezultātā, sauc par slimību - prostatītu.
Biežāk nekā citi rodas infekcioza prostatīta forma. Infekcija, kas var ietekmēt prostatu, iekļūstot no urīnizvadkanāla atveres vai citiem uroģenitālās sistēmas orgāniem un dziedzeriem.
Prostatīta cēloņi
Katrs vīrietis, kurš ir pārsteigts vai saprot slimības neizbēgamību provocējošu faktoru saasināšanās dēļ, var uzminēt prostatīta gaitu.
Prostatas dziedzeris ir urīnizvadkanāla tranzīta vieta, tāpēc iekaisuma process slimajā orgānā, kas izraisa tā struktūru palielināšanos, izraisa urīnpūšļa iztukšošanas traucējumus.
Nosakot diagnozi dažādām prostatas dziedzera iekaisuma formām, tiek izmantota binārā nomenklatūra:
- hronisks neinfekciozs;
- hroniski infekciozi;
- akūts infekciozs;
- akūts neinfekciozs.
Prostatīta šķirnes noteiktos apstākļos izraisa provocējošu faktoru komplekss.
Pirmais faktors, kas statistiski dominē jauniešu un pirmspensijas vecuma vīriešu vidū, ir infekcijas, kas pārnēsātas no seksuālā partnera. Seksuāli transmisīvās slimības, īpaši simptomātiskas remisijas stadijā, var atstāt aiz sevis latentu infekciju vai prostatas bojājumus, kas progresē pat pēc infekcijas izraisītāja likvidēšanas.
Prostatīta pazīmes vīriešiem
Ir grūti diagnosticēt infekciozu vai neinfekciozu prostatas iekaisuma formu, pamatojoties tikai uz simptomu līdzību.
Ja tiek atklātas šādas prostatīta pazīmes, ir jāveic visaptveroša slimības noteikšanas metožu diagnostika:
- urīnpūšļa iztukšošanas laikā rodas dažāda rakstura un intensitātes sāpes, pēc urinēšanas pacients sajūt dedzinošu sajūtu urīnizvadkanālā;
- ķermeņa temperatūra pārsniedz normu;
- nepilnīgas urīnpūšļa iztukšošanas sajūta pēc urinēšanas procesa beigām kādu laiku neatstāj slimo vīrieti;
- sāpes periodā starp biežiem tualetes apmeklējumiem ir jūtamas starpenē, cirkšņos un vēdera zonā, atspoguļojas kājās, sēžamvietā, iegurnī un krustos;
- letarģija un savārgums.
Vīrietim var rasties aizdomas par prostatītu, ja no visa pazīmju un simptomu saraksta kļūst pamanāmas vismaz divas no tām. Īpaša prostatas iekaisuma procesa pazīme ir temperatūras starpība, ko mēra dažādās ķermeņa daļās. Temperatūras izmaiņu modelis ir saistīts ar iekaisuma avota lokalizāciju: jo tuvāk tam, jo augstāka temperatūra.
Iespējamās komplikācijas
Komplikācijas pēc prostatīta rodas, ja slimības gaitā nav veikta medicīniska iejaukšanās vai nepareiza ārstēšanas shēma.
Medicīnas prakse liecina par visbiežāk sastopamo izplatību pēc prostatīta:
- erekcijas un ejakulācijas trūkums;
- iekaisuma procesa izplatīšanās uz blakus esošajiem uroģenitālās sistēmas orgāniem;
- citoloģiski traucējumi, kas izraisa spermas nespēju apaugļot olas;
- samazināts libido;
- psihiski un neirotiski stāvokļi, kas samazina vīriešu dzīves kvalitāti un veselību kopumā.
Dzimumloceklis pēc prostatīta krasi samazina tā spēju sacietēt un piepildīties ar asinīm. Iespējamie seksuālie kontakti beidzas ātri, salīdzinot ar neseno pilnvērtīgo seksuālo dzīvi. Ne katrs seksuālais kontakts beidzas ar ejakulāciju.
Attīstoties pēdējam, parādās asas sāpes, urīna aizplūšanas traucējumu process (aizture vai nesaturēšana) draud kļūt hronisks. Vīrieša sniegums šādā stāvoklī ir apšaubāms.
Vīrieša stāvoklis var normalizēties tikai ilgstoša psiholoģiskā darba laikā ar pacientu uz zāļu terapijas fona. Neveiksmes seksuālajā dzīvē novērš turpmāku vēlmi turpināt seksuālo dzīvi.
Patoloģijas rezultāts ir pirmās pakāpes neauglība vīriešiem. Šajā stāvoklī ir svarīgi nekavējoties novērst neauglības cēloni, jo otrās pakāpes neauglību nevar izārstēt ar medikamentiem. Urologs var noteikt kompetentu ārstēšanu. Tāpēc vīriešiem nevajadzētu ignorēt prostatīta pazīmes.
Diagnostika
Diagnostiskās izmeklēšanas shēma ir tieši atkarīga no sūdzībām un pazīmēm, ar kurām pacients vēršas pie urologa vai cita ārsta. Prostatīta diagnostiku vīriešiem var veikt gan mājās, gan medicīnas iestādē.
Sākotnējais diagnostikas posms ir datu vākšana anamnēzei. Ārsts veic dzimumorgānu ārēju izmeklēšanu un uzklausa pacienta sūdzības. Pamatojoties uz sākotnējiem datiem, tiek veidota slimā vīrieša turpmākās diagnostiskās izmeklēšanas shēma.
Pašreizējā medicīnas attīstības stadijā jautājumu saraksts tiek ievietots anketā, kuru pacients aizpilda pirms ārsta kabineta apmeklējuma. Tas ietaupa pacienta un ārsta laiku.
Pirmais obligātais pacienta ar prostatīta pazīmēm apskates posms ir prostatas dziedzera izmeklēšana no taisnās zarnas.
Ārsts nosaka iekaisušā orgāna palielināšanās pakāpi, tā blīvumu, konsistences viendabīgumu vai mezglu vai blīvējumu klātbūtni, sāpju pakāpi palpācijas laikā.
Pirms palpācijas tiek veikta zarnu dobuma klizma.
Ja prostatā nav iekaisuma procesa, sāpju nav, bet ar prostatītu sāpju intensitāte var būt dažāda, un to lokalizācija ir jūtama cirkšņā, taisnajā zarnā, starpenē un krustos. Šajā gadījumā vairākas procedūras, piemēram, cistogrāfija, ir kontrindicētas.
Priekšdziedzera sekrēta mikroskopiskai izmeklēšanai pacientam tiek veikta prostatas masāža caur taisno zarnu.
Ja ir vēlme urinēt pirms prostatas masāžas beigām, to nevar izdarīt, kamēr analīzei nav paņemts prostatas sekrēta piliens no urīnizvadkanāla atveres.
Procedūra beidzas ar mikroskopa priekšmetstikliņa pārvietošanu pa urīnizvadkanāla atvērumu, pēc tam uztriepi nokrāso un mikroskopiski analizē, lai noteiktu šādus parametrus:
- leikocītu klātbūtne un to skaita skaitīšana;
- lecitīna daudzums;
- patogēno mikroorganismu aktivitāte un to klātbūtne.
Baktēriju noteikšana uztriepes redzes laukā norāda uz infekciozu prostatīta veidu.
Leikocītu skaits redzes laukā vairāk nekā 2 norāda uz iekaisuma procesu prostatā. Lai iegūtu ticamu mikroskopiskās izmeklēšanas rezultātu, ir pareizi jāņem paraugs analīzei un pareizi jānokrāso preparāts.
Iepriekš minētās pārbaudes ir obligātas, papildu izmeklējumus ārsts nosaka selektīvi, atkarībā no ārsta aizdomām par iekaisuma raksturu.
Urīnizvadkanāla sekrēciju analīzi veic ar katetram līdzīgu instrumentu. Virs metāla pārklājuma uztīta vate. Pirms testa veikšanas izvairieties no urinēšanas 2-3 stundas. Pretējā gadījumā mikroflora tiek izskalota ārējā vidē. Ārsts ievieto vates tamponu apmēram 4 cm dziļumā dzimumlocekļa atverē un veic rotācijas kustības. Uztriepi no urīnizvadkanāla pārbauda, vai tajā nav DNS atlieku un baktēriju. Urīna analīze ir līdzeklis asins šūnu noteikšanai: sarkanās un baltās asins šūnas, olbaltumvielas (parasti tās nav vai ir nelielā daudzumā).
Ja urīnizvadkanāla uztriepes un prostatīta simptomu analīzē tiek pieļautas kļūdas, bakterioloģiskai analīzei tiek nozīmēta urīna kultūra.
Šīs metodes trūkums ir ilgstoša gaidīšana līdz patogēno mikroorganismu kolonijas augšanai (līdz 1 nedēļai).
Sēšanu veic ar salīdzinošo metodi pēc trīs urīna porciju savākšanas (pūšļa iztukšošanas sākumā, vidū un beigās). Lielāks patogēno mikroorganismu skaits vienā no paraugiem liek domāt par galveno infekcijas avotu. Baktēriju noteikšana urīna pirmajā daļā nedod pamatu iekaisuma apstiprināšanai. Otrā un trešā urīna daļa ar pārmērīgu atklāto mikroorganismu skaitu nodrošina pamatu iekaisuma lokalizācijas noteikšanai (attiecīgi urīnizvadkanālā un urīnpūslī).
Dzimumfunkciju novirzes pakāpi no normas pārbauda, analizējot spermas viskozitāti un citus vides fizikālos un ķīmiskos rādītājus, vīriešu dzimumšūnu aktivitāti un dzīvotspēju; spermogramma tiek izrakstīta reti.
Ultraskaņas izmeklēšanā tiek noskaidrots slimā orgāna blīvums un citi parametri, kas iegūti pēc priekšdziedzera digitālās izmeklēšanas caur taisno zarnu.
Prostatas dziedzeris tiek apskatīts divos veidos: taisnās zarnas ultraskaņa un ultraskaņa caur vēdera dobumu. Ja ir aizdomas par prostatas adenomu vai vēzi, ārsts var nozīmēt papildu asins analīzi, tā saukto PSA testu.
Paraugu ņem no vēnas, un asins analīze nosaka (izslēdz) PCA proteīna klātbūtni, kas parādās ļaundabīgos audzējos. Mājās pacientam var būt aizdomas par prostatītu, pamatojoties uz urīna krāsu un duļķainību un slimības simptomiem.
Kā ārstēt mājās
Farmaceitiskie piedāvājumi
Ja parādās prostatīta pazīmes, vīriešiem nevajadzētu pašārstēties; tālāk norādītās zāles drīkst parakstīt tikai ārsts.
Prostatīta ārstēšanai piedāvātās zāles atšķiras ar dažādām formām un farmaceitiskām īpašībām. Biežāk nekā citi svecītes tiek parakstītas taisnās zarnas lietošanai.
Ārstu izvēles pamatojums ir saistīts ar taisnās zarnas svecīšu sastāvdaļu un prostatas dziedzera iedarbības tuvumu.
Nosacījums efektīvai svecīšu aktīvās vielas iedarbībai uz orgānu audiem ir pacienta atpūta guļus stāvoklī 30 minūtes pēc rektālo zāļu ievadīšanas. Svecītes inaktivē patogēno mikrofloru un tām ir pretsāpju efekts.
Intramuskulāras un intravenozas injekcijas veicina visātrāko iedarbību uz slimo orgānu, izplatoties caur asinsriti.
Tūlīt pēc urinēšanas tiek nozīmētas instilācijas, kuru mērķis ir ārstniecisko vielu iekļūšana prostatā caur urīnizvadkanāla atveri. Maksimālais injekcijas tilpums ir 5 ml.
Prostatīta tablešu formas labāk pazīstamas kā antibiotikas, iedalītas 3 grupās un veiksmīgi tiek galā ar iespējamo patogēnās mikrofloras veidu spektra dažādību.
Vakarā tiek veiktas siltas mikroklizmas ar injicētām vielām. Galvenais klizmas lietošanas nosacījums ir dziedzera pārslodzes un temperatūras režīma ievērošanas nepieļaujamība. Attiecas uz tradicionālajām prostatīta ārstēšanas metodēm.
Antibakteriālie līdzekļi
Pareizi izvēlēta antibiotika ir veiksmīgas prostatīta ārstēšanas atslēga. Lai izvēlētos antibiotiku, kad parādās prostatīta pazīmes, ir jāveic prostatas sekrēta (urīnizvadkanāla, urīna) bakteriāla analīze.
Akūtā prostatīta formā tiek izrakstītas plaša spektra antibiotikas:
- Tetraciklīni ir vismazāk daudzpusīgi patogēno baktēriju daudzveidībā;
- Penicilīnus lieto nespecifiskai mikroflorai, kā arī atlikušajai koku infekcijai pēc gonorejas. Aktīvs pret norādīto patogēno mikrofloru, inaktivējot to ar klavulānskābi;
- Fluorhinoloniem ir visplašākā ietekme uz patogēno mikrofloru;
- Cefalosporīni ir visefektīvākais līdzeklis baktēriju mureīna šūnu sieniņu iznīcināšanai, taču ierobežota lietošana ir saistīta ar augstām toksiskām īpašībām, kas neļauj lietot alerģisku slimību, meningīta u.c.;
- Makrolīdiem ir vismazākā toksicitāte no visām antibiotikām, taču to efektivitāte ir apšaubāma.
Zāļu sagatavošana prostatīta ārstēšanai mājās
Tradicionālās metodes, kuras var izmantot mājās, palīdzēs mazināt prostatīta simptomus un pazīmes. Bet jums ir jāsaprot, ka tos vajadzētu lietot tikai kopā ar mūsdienu medikamentiem, ko izrakstījis ārsts.
No sparģeļiem izspiež sulu un dzer visu dienu neierobežotā daudzumā. Sparģeļu sulas dienas deva nedrīkst būt mazāka par 0,5 litriem, ja pacients vēlas pamanīt pozitīvu ārstēšanas rezultātu.
Propolisa sveces tiek gatavotas mājās pats. Šim nolūkam 40 gramus propolisa ielej glāzē medicīniskā spirta, maisījumu izšķīdina un iztvaicē, līdz tiek iegūta pastas konsistence.
Sajauc propolisa mīkstumu un kakao sviestu proporcijā 1:20, pēc tam veido svecītes rektālai ievadīšanai un uzglabā ledusskapī.
Katru dienu pirms gulētiešanas taisnajā zarnā jāievieto 1 svecīte. Kurss tiek turpināts 1 mēnesi. Lai novērstu prostatīta pazīmes, ārstēšanu veic 2-3 kursos, pārtraukumam pēc ārstēšanas jābūt 1 mēnesim.
Ar lieko ķermeņa svaru prostatas dziedzeris var palielināties. Lai atgrieztu prostatas dziedzeri tā sākotnējā izmērā, daļai pacientu tiek veikta badošanās, kuras laikā izzūd aptaukošanās un prostatas hiperplāzija.
Ja prostatas paplašināšanās cēloņi bija saistīti tikai ar ķermeņa svaru, tad problēma pazūd, bet cēloņu noteikšanu nevajadzētu atstāt ārsta kompetencē.
Profilaktiskā ārstnieciskā vingrošana
Priekšdziedzera iekaisums, kas tiek diagnosticēts pēc iepriekš aprakstītajām pazīmēm, visefektīvāk tiek novērsts, vienlaikus iedarbojoties vairākiem vides faktoriem, tostarp ar pareizu uzturu un ārstniecisko vingrošanu.
Pareizi organizēts fizisko vingrinājumu komplekss palīdz novērst smagus iekaisuma procesus un novērst komplikācijas pēc prostatīta.
Fizisko vingrinājumu komplekss sāk izpausties efektīvi jau ar piecu minūšu ilgumu no rīta. Ieteicams vairāk pārvietoties pārgājienu, peldēšanas, izjādes un slēpošanas veidā.